Dzīve man uzņem reālus apgriezienus: festivāls Skaņu Mežs jau uz sliekšņa (šajās un nākamajās brīvdienās), Rīgas velomaratons 7. jūnijā. Un te vēl jaunumi: nepaspējām no Turcijas atbraukt, kad Ščukins jau sauc uz Norvēģiju uz Līgo, pie kam jāizlemj steidzami. Norvēģija ir laikam vienīgā valsts, uz kurieni es aizbrauktu otrreiz, tik ļoti tur ir skaisti. Bet aizbraukt tagad uz Norvēģiju nozīmē netikt ne uz mūzikas festivālu Sonar, ne uz Roskilde (vai vēl kādiem) – jo Norvēģija pati par sevi ir dārga, bet līdz turienei taču vēl jānokļūst.
Labi, atgriezīsimies pagaidām pie mūsu turku auniem, kuri, kā atceraties, pēc nobraukšanas no prāmja iestrēga tumsā, pie tam bez apgaismes ierīcēm, bet pa labi vēl rēgojās mežonīgi stāvs kalns. Lukturīšus līdzi paņēma vairāki cilvēki, bet telšu pieres lukturīšus. Braucot ar velosipēdu, to pietiek tikai tam, lai mašīnas tevi pamanītu – ceļu neredz nemaz. Man ir lukturis ar Q5 diodi, spīd lieliski tādai mantiņai, bet tagad ir arī vēl labāks – ar P7.
Igors Ščukins gan uzskata, ka tik un tā pat ar pašu stiprāko lukturi nepietiek, tāpēc labāk ir pierast pie tumsas – viņam tā patīk. Šķiet, ka retais piekrīt šim viedoklim – mani palaida pa priekšu, lai spīdinu uz ceļu. Igoram (stūrmanim) mans lukturis pat otrādi, ļoti iepatikās. Vispār man tumsā braukt ir normāli – fāras labas, bet jaka un velokrekls vispār kā ceļu strādniekam spīd (par tiem vēlāk).
Vispār pēc plāna mums šajā, vai vismaz nākamajā dienā no rīta vajadzēja tikt līdz Erdekai, vietējai ievērojamai vietai. Tā bija viena no tikai trim vietām, kas mūsu maršrutā bija norādītas ceļvežos kā skaistas un tūristiem interesantas. Bet, kamēr mēs tumsā meklējām kempingu, visu laiku iztērējām, un viena atrakcija aizgāja gar degunu, kas mani, kā kulturologu, nedaudz apbēdināja.
Tā kā naktī bildes ar manu IXUS 40 kastīti nesataisīsi, es jums demonstrēšu nenotikušās Erdekas skatus no flickr. Kas attiecas uz mūsu piedzīvojumiem, braucām mēs naktī pa pakalniem, bet kad redzējām cilvēkus, mēģinājām no viņiem noskaidrot, kur ir kempings, kurš it kā bija atzīmēts mūsu kartēs.
Ar vienu nedaudz iedzērušu es vispār ilgi un stūrgalvīgi komunicēju, jo pleķītis izskatījās kā kempings. Rakstīts, gan, bija Pansiyon (pansijon) – kas tas tāds ir, mums nāksies uzzināt pēc dažām dienām. Kas attiecas uz šo vietu, tad turks plātīja rokas un atkārtoja, ka viņš jau labprāt mūs ielaistu namiņos, bet visas vietas ir aizņemtas, bet telti uzcelt nedrīkst. It kā tāpēc, ka īstais saimnieks nav viņš, un pilnvaru uz to viņam nav. Bet tas jau es drīzāk miglu pūšu acīs, kā parasti, nekā patiesību saku.
Kā saprotat, turku valodu pāris vakaros no sarunvārdnīcām līdz tādai pakāpei es apgūt nevarēju, nojautu drīzāk pēc jēgas, žestiem un nožēlas pilnās mīmikas. Toties uz maniem izsaucieniem "Merhaba!" (sveiki) kā arī "I gedželer!" (ar labu nakti) turki reaģēja visai pozitīvi. Un vispār mums pa ceļam visādi centās palīdzēt, bet daži ar mums komunicēja vispār vienpusējā kārtībā – bez mazākās saprašanas no manas puses, par ko viņi runā. Nācās visiem atbildēt "Anlamadim" (nesaprotu) vai "Ijim" (labi).
Ja reiz sāku runāt par lingvistiku, teikšu, ka "Allahas maladik", proti "Lai Allāhs tevi svētī" mums praktiski negadījās, kaut gan teorijā skarbiem reliģiskiem fanātiķiem, kādus turkus iztēlojas šauri domājoši cilvēki, tikai tā vien būtu jāsaka atvadoties. Reāli parasti lietoja "Gjule gjule", kas tulkojas kā "Ej ar smaidu", bet nozīmē vienkārši "Atā".
Te nu pienācis laiks paziņot, ka Turcija ir ļoti stipri uzarta un apsēta – tukšu zemesgabalu tajās vietās, ko mēs apmeklējām, praktiski nav. Tādiem tūristiem-botāniķiem kā mēs, proti tiem, kas braukā lēnām ar mantām, tas nav diez ko labi: ja nav kempinga, tad nav kur uzcelt telti. Kempingu mēs tā arī neatradām. Marokā mūsu brāļi gulēja turpat uz zemes zem olīvkokiem, bet tur vietas ir bezgalība. Turcijā turpretī visapkārt mājas un cilvēki – nav zināms, kā viņi noreaģēs, no rīta ieraugot savā dārziņā kosmiskas formas kalnu telti. Zināmā izmisumā mēs pat sākām meklēt moteli vai pat viesnīcu. Atradām tikai kaut kādu ciet romiešu stilā majestātisku ēku starp zemnieku lūžņiem, kā rezultātā griezāmies atpakaļ – jo nākamajā dienā mums jebkurā gadījumā būtu jāatgriežas, lai turpinātu ceļu. Ciet ēka bija visticamāk tāpēc, ka pavasarī Turcijā nav tūristu sezona – kam ir kā plusi tūristu neesamības un zemo cenu personā, tā arī mīnusi, ar vienu no kuriem mēs arī saskārāmies.
Visu šo manevru rezultātā nācās rīkoties pa spartiešu modei. Proti, celt telti kur pagadās. Atradām kaut kādu pusaizaudzis dārzu ar drupām, un nez kāpēc kokā karājošos pudeli. Iespraudām gandrīz neiesprindzinātas teltis starp ciņiem un ērkšķiem. Te varētu arī gāzties gulēt, bet nerimstošais un pa Čeļabinskas modei skarbais Māris nolēma stingri pieturēties pie saviem pienākumiem un sāka gatavot vakariņas. Tas vienos naktī!
Vērīgie teiks: "E, pagaidiet, kā tā? Jūs taču degvielu deglim nenopirkāt?"
Viss pareizi, domājām, ka arī nenopirksim. Kaut mums pa ceļam trāpījās benzīntanki, bet, apbēdināts par turku uz prāmja, es kaut kā pat vairs negribēju jautāt. Jo vairāk tādēļ, ka neredzu grūtības dažreiz izlaist ēdienreizi, jo enerģijas rezerve rumpī man tāpat ir solīda. Bet cīņubiedri šādu nolaidību pret savu ķermeni neatbalsta – sak, lai nodarbotos ar fiziskām aktivitātēm, vajag enerģiju un labu piecreizēju ēdināšanu. Īpaši uz to pastāvēja Igors (stūrmanis), kaut arī ne šoreiz, bet vēlāk.
Par laimi, tam jau komanda arī ir vajadzīga – lai piespiestu citus rīkoties. Sergejs (dakteris) bija enerģijas un spēka pilns, kā arī ar zināmām angļu valodas zināšanām, kā rezultātā mēs devāmies uz benzīntanku. Un ak brīnums – bez jebkādām ierunām mums pārdeva līdz malām pilnu pusotra litra pudeli ar burvīgi smaržojošu, svaigu un augstooktāna 98E. Deglim jo labāks benzīns, jo drošāk – augstooktāna vispār nav vajadzīgs, bet varbūtība, ka tas ir tīrāks, gan ir lielāka. Var jau laikam pirkt arī brenda premium, bet šķiet, ka tajā tankā tādu nebija, vai es biju pārāk noguris, lai tulkotu.
Jebkurā gadījumā, pateicoties Mārim (sagādniekam) mēs veiksmīgi pavakariņojām ar makaroniem ar tušonku, un pat padzērām tēju. Ūdeni nopirkām pudelēs un vedām jau laicīgi, tā parasti dara.
Starp citu, te iepriekšējā daļā ienāca jautājums, kas tas braukā bez ķiveres? Tas ir Igors (stūrmanis) – viņš vēl ir bez medicīniskās apdrošināšanas, tāds lūk ekstrēmists. Viņa aizstāvībai varu tikai pateikt, ka tagad, kā zināms, ir krīze.
Lai to pieveiktu un palīdzētu ar finansēm kultūrai, uz brīvdienām es braucu uz Skaņu Mežu un nākamā daļa būs tikai otrdien. Toties tajā būs par pirmo kalnu sturmēšanu un pseidolatgalisko dabu.